VĒSTURE
Piltenē pirmā skola dibināta jau 1570. gadā, bet 1844. gadā esot nodibināta Piltenes pagasta divklasīgā pagastskola. Pirmais skolotājs bijis Neimanis. Skola atradusies Priekšpiltenē starp Vanagu un Upmaļu mājām. Pirmā pagastskola latviešu bērniem – 1853. gadā. Piltenes pilsētas skolā pirmais skolotājs bijis vācietis Kohlers, skolēnu skaits bijis ap 40. Pirmo skolotāju nomainīja Jānis Neimanis, kurš strādāja kopā ar skolotāju Ernestu Tālbergu. Skola atradās Lielā ielā Nr. 6. Ar 1888./89. m. g . atvērtas 3 klases, bet 1891. gadā atvērta 4. klase. Tikai pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1922. gadā pārgāja uz sešu klašu izglītību.
Padomju un vācu okupācijas laikā izveidojās septiņu klašu pamatskolas. Šie pārkārtojumi notika arī Piltenē. 1953. gada rudenī Piltenē atvēra astoto klasi un sākās mācības vidusskolas klasēs. 1956. gada pavasarī 20 vidusskolēniem bija pirmais Piltenes vidusskolas izlaidums. Vidusskolas dibināšana ir saistīta ar skolotāja, vēlāk arī pirmā direktora Andreja Zelmeņa darbību, kurš vidusskolā strādāja līdz 1965. gadam. 1971. gadā sāka celt tagadējo skolas ēku Lielajā ielā 13, kuru atklāja 1974. gada 1. septembrī. Par skolas simbolu tiek uzskatīta kastaņa, kuras stādiņu skolai uzdāvināja 1974. gada 17. izlaiduma absolventi (pēdējais izlaidums vecajā skolā) ar klases audzinātāju Laimu Celmu. Nu kastaņa sakuplojusi un ik rudeni ar kastaņu ežiem sveicina skolēnus un skolotājus. Skolu šajos gados vadījuši prasmīgi direktori – Andrejs Zelmenis (1953.–1965.), Herberts Knēts (1965.–1971.), Viktors Antonovičs (1971.–1973.), Gaida Laka (1974.–1980.), Leons Cēbergs (1980.–1983. un 1984.–1987.), Ināra Pučuka (1988.–1992.), Viktors Mazurs (1992.–1998.), Sanita Vecmane (1999.–2000.), Baiba Šulca (2000.–2019.), Anda Priedīte (2019.–2020.) un no 2020. gada par skolas direktori strādā Edīte Dzirniece.
2021. gadā 31. jūlijā Piltenes vidusskola tika reorganizēta par Piltenes pamatskolu. Mainījušās skolēnu paaudzes, mainījušās skolotāju paaudzes, mainījušās skolas ēkas. Daudz kas ir mainījies šajos gados, tikai viens ir palicis nemainīgs – mazais cilvēks, kurš ar neapjaustu svētuma izjūtu sirdī pirmo reiz ver skolas durvis, lai pēc gadiem no tās izietu lielajā dzīvē zinošs, protošs, gribošs un varošs. Un tikpat nemainīgs paaudžu paaudzēs ir palicis arī lielais cilvēks – skolotājs, kas nereti atdevis sevi visu bez atlikuma šim svētajam darbam. Darbam, kas mazo cilvēciņu veido par zinošu, protošu, gribošu un varošu cilvēku.
